In the Gaia

Mitoloģiskais tukšums, no kura sengrieķu skatījumā tika uzrakstīta Zemes personifikācija – Gaja, kas radīja vairākus pēcnācējus, to vidū debesis un laiku. Pēc tam nāk gaisma un tumsa, diena un nakts, labais un ļaunais. Cilvēks tika radīts pēc floras un faunas. Dažkārt avotos Zeme ir liels disks, kas peld pasaules jūrā un to apdzīvo dažādas mātes. Latviešu mitoloģijā tās ir Zemes māte, Meža māte, Lauku māte, Jūras māte, Vēju māte, Uguns māte, Piena māte, Veļu māte. Arhaiskajās kosmoloģijās sievietes un augsnes auglība bija pamats dzīvības uzturēšanas nepārtrauktībai, tostarp atgriežoties “mātes zemes” klēpī pie apbedīšanas. Sabīnes Šnē interpretācijā Gaja ir dzīva, Gaja ir sieviete. Viņa elpo, kustas, redz, klausās un komunicē. Jebkurš divkājains, ar dvēseli apveltīts utilitāras sistēmas produkts uz tās izskatās kā ziedputeksnis, kā mikrobs, kā baktērija vai kā vīruss – divi lielumi, kas līdzpastāv, savstarpēji mijiedarbojas, papildina un pretnostata viens otru