Jūlija sākumā Londonā dzīvojošais redaktors un kurators Kešavs Anands apmeklēja Pāvilostu, lai tuvāk iepazītu PAiR rezidences darbību un tās kopienu. Ar prieku dalāmies ar viņa stāstu, kas tapis izdevumam “Something Curated”.
Brauciens no Rīgas līdz Pāvilostai ilgst nedaudz vairāk par divām stundām, ceļam līkumojot cauri mežiem, lauksaimniecības zemēm un gleznainiem ciemiem, kuros ligzdo neskaitāmi baltie stārķi. Viņu milzīgās ligzdas nedroši slejas telefona stabu galos, un dažas no tām ir tik lielas, ka šķietami sver vairāk nekā balsti zem tām. Latvijā šo majestātisko putnu dēvē arī par svēteli — vārds, kas saistīts ar svētību. Tiek uzskatīts, ka stārķis nes labklājību un aizsardzību, savukārt tā atgriešanās ik pavasari vēsta par dzīvības atjaunošanos. Ceļā uz rietumiem redzot tik daudz šo putnu, ir grūti ainavā nesaskatīt zināmu poētiskumu.
Mākslinieku rezidence Pāvilostā jeb PAiR — VV Foundation iniciatīva — atrodas atjaunotā 1901. gadā celtā koka ēkā, vien dažu minūšu gājiena attālumā no jūras. Šeit māksliniekiem, rakstniekiem, pētniekiem un kuratoriem no visas pasaules tiek dots kaut kas šķietami vienkāršs: laiks, telpa un brīvība nezināt, kur tieši tas viss var aizvest.
Līdzdibinātājai Vitai Libertei bija skaidrs, ka tas iespējams tikai šeit.
“Pāvilostai piemīt ļoti īpaša enerģija. Tā atrodas Baltijas jūras krastā, zināmā attālumā no pilsētas dzīves tempa un prasībām, taču vienlaikus ir cieši saistīta ar dabu, vēsturi un vietējo kopienu,” viņa man stāsta. “Kad pirmoreiz tur pavadīju ilgāku laiku, sajutu šo reto atvērtības un miera apvienojumu. Tā ir vieta, kur iespējams patiesi ieklausīties savās domās un kļūt vērīgākam pret apkārtējo pasauli.”
Viņa mazāk runā par produktivitāti un vairāk — par uzmanību. “Esmu vienmēr uzskatījusi, ka vide veido radošumu. Pāvilostā māksliniekiem tiek dāvāts laiks un telpa bez nemitīgiem traucēkļiem.” Viņasprāt, ainava “rosina pārdomas un eksperimentēšanu”, ļaujot māksliniekiem “atkāpties no gaidām un no jauna pievērsties iemesliem, kuru dēļ viņi vispār rada”.
Šī gaidu neesamība ir PAiR darbības pamatā. No rezidentiem netiek prasīts līdz aizbraukšanai izveidot izstādi vai pabeigt projektu. “Rezidence balstās uzticībā — uzticībā māksliniekam un radošajam procesam,” skaidro Liberte. “Ne visu nozīmīgo rezidences noslēgumā iespējams dokumentēt. Dažkārt būtiskākās pārmaiņas nav redzamas un atklājas tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat gadiem.”
Šķiet, ka šī filozofija katra mākslinieka pieredzi veido citādi.
Oslo dzīvojošajam Kimam Hankjulam rezidence kļuva par iespēju ļaut pētniecībai attīstīties organiski, neierodoties ar iepriekš noteiktiem secinājumiem. “Rezidencei pievērsos ar atvērtu prātu, līdzi ņemot vien brīvas saiknes starp savām interesēm, nevis konkrētu pētniecības plānu. Vēlējos redzēt, kā manas idejas attīstīsies mijiedarbībā ar pārējiem rezidentiem, pašu vietu un sarunām, kas laika gaitā radīsies.”
Šīs sarunas kļuva par būtisku viņa pārdomu daļu. Kāda saruna par imigrāciju un valodu viņu pavadīja visu rezidences laiku. “Iepazīstot Latvijas sociālo un politisko vidi, es skaidrāk apzinājos, ka robežas uztur ne tikai ģeogrāfija vai likumdošana, bet arī valoda, atmiņa un kopīgi priekšstati par piederību.”
Liberte cer tieši uz šāda veida domu apmaiņu. “Viens no aizraujošākajiem rezidences aspektiem ir negaidīta satikšanās — sarunas, kas norisinās brokastu laikā, pastaigājoties gar jūru vai vēlu vakarā pēc studijā pavadītas dienas.” Viņa nevēlas mākslīgi veidot sadarbības, bet gan cer uz “patiesu zinātkāri”.
Pēc pusdienām dodamies uz pludmali. Baltijas jūra plešas tālumā, bet krastmala zem mūsu kājām ir nosēta ar dzintara gabaliņiem. Vien dažas minūtes pārmeklējot smiltis, esmu savācis nelielu sauju. Ir kaut kas brīnumains iespējā atrast materiālu, kas pirms vairāk nekā piecdesmit miljoniem gadu sācis veidoties kā aizvēsturisku priežu sveķi. Dzintars, ko dēvē par Baltijas zeltu, gadsimtiem ilgi ir veidojis Latvijas vēsturi, pa Dzintara ceļu nonākot dienvidos līdz pat Vidusjūrai un vienlaikus saglabājot dziļas saknes vietējā folklorā. Tas joprojām iedvesmo jaunus pētniecības virzienus, tostarp nesen PAiR rīkoto simpoziju “Elektron: The Future of Amber”, kas pulcēja māksliniekus, zinātniekus un pētniekus, lai no dažādām perspektīvām no jauna aplūkotu šo materiālu.
Liberte ir rūpīgi veidojusi šo dialogu starp dažādām disciplīnām. “Mani bieži interesē iespēja savest kopā cilvēkus, kuru prakses, pieredze, paaudzes vai disciplīnas citos apstākļos, iespējams, nekrustotos,” viņa saka. “Vizuālais mākslinieks, komponists, rakstnieks, filozofs vai kurators uz pasauli var raudzīties no ļoti atšķirīgām perspektīvām, taču tieši šīs atšķirības var kļūt par ārkārtīgi auglīgu ideju avotu.”
Lietuviešu māksliniece Elena Narbutaite man stāsta: “Iepriekš nebiju pazīstama ar PAiR, jo reti dodos uz rezidencēm.” Tikai pēc kuratora Toma Engelsa ieteikuma viņa atklājusi, ka “tā ir vieta, kur mierīgā vidē ierasties, lai mācītos un strādātu”. Arī viņas izpratne par māksliniecisko atklājumu ir līdzīgi atvērta: “Mākslā es vispirms vēlētos pārsteigt pati sevi.”
Bangladešas māksliniekam un filmu veidotājam Omāram Čoudhurijam tieši nepazīstama vide padara rezidenci auglīgu. “Strādājot nepazīstamā vietā, šī nestabilitāte kļūst vēl izteiktāka. Vērojums var ātri pārvērsties projekcijā, savukārt nepilnīgas zināšanas sāk radīt pārsteidzoši izvērstus naratīvus.” Tā vietā, lai mēģinātu izskaidrot Pāvilostu, viņš cer “izveidot pasauli no nepilnīgām atmiņām, vietējām sastapšanām, aizgūtiem vēstures fragmentiem un kļūdainām sakarībām”.
Klausoties rezidentu stāstos, kļūst skaidrs, ka PAiR mazāk interesē pabeigtu darbu radīšana un vairāk — tādu apstākļu veidošana, kuros var rasties jauni domāšanas veidi. Tam nepieciešama pacietība, uzticēšanās un gatavība aizbraukt ar jautājumiem, nevis atbildēm. Kā saka Liberte: “Atsakoties no prasībām pēc konkrēta rezultāta, mēs radām apstākļus patiesai eksperimentēšanai, gatavībai riskēt un intelektuālajai brīvībai.” Kultūras vidē, kuru arvien vairāk nosaka izmērāmi rezultāti, tas šķiet īpaši vērtīgs piedāvājums.
Autors: Kešavs Anands, 22.07.2026.
Oriģināls: somethingcurated.com
