2018. gada 15. oktobrī plkst.19.00 VV Foundation aicināja uz neformālu sarunu par rezidencēm Ievu Epneri, Ievu Krauli – Kūnu, Kasparu Groševu, Ingu Erdmani, Ausmu Šmiti, Lindu Vigdorčiku un Elīnu Vītolu.

Diskusijā vēlējāmies noskaidrot, kādēļ mākslinieki dodas uz rezidencēm, kādu pienesumu radošajā darbībā dod rezidence, kas māksliniekiem rezidencēs ir pietrūcis, un ko tas var dot attiecīgās vietas kopienai.

Diskusijā vairākkārt nonācām pie svarīgākās atziņas, ka galvenais aspekts labai rezidencei ir radošā brīvība, kā arī laiks darbam, kura Tev ikdienā dažādu apstākļu dēļ bieži vien nav. Tā ir regulāra pieredzes apmaiņa starp visdažādākajiem cilvēkiem. Mākslinieki min vairākus faktorus, kādēļ viņu radošajā praksē rezidenču pieredze ir ļoti būtiska. Būtiskākais faktors ir vides maiņa un iespaidi, kas gūti ārpusē, jo tas nākotnē potenciāli rosina daudz vairāk radošu ideju. Atrašanās rezidencē izmaina mākslinieka skatījumu gan uz savu praksi, gan arī palīdz ieiet starptautiskā apritē.

Lielākoties izšķir divu veidu rezidences – procesa un tādas, kurām ir konkrēts gala rezultāts. Tieši procesa rezidence vairāk ierosina jaunu ideju un māksliniecisko prakšu īstenošanos. Ja rezidence, piemēram, konkrēti nespecializējas uz grafiku vai video, tad tā kļūst par ideju attīstīšanas vietu, kā rezultātā organiski veidojas interdisciplinaritāte.

Kā galvenais rezidenču trūkums tiek minēts fakts, ka bieži rezidenču mājaslapās uzskaitītais tehniskais inventārs realitātē nav pieejams. Ļoti svarīgi, ka rezidencē atrodas kāds cilvēks, kurš ir lietas kursā par visiem organizatoriskajiem jautājumiem. Pietrūkusi iespēja iepazīties ar vietējiem māksliniekiem, pētniekiem, kuratoriem un meistariem.

Galvenais diskusijas secinājums ir tas, ka ir būtiski saglabāt skaidru rezidences fokusu, kā arī atrast to īpašo identitāti, kas atšķirs PAiR no citām līdzīgām vietām pasaulē.