Saldējums

Boriss Bērziņš ir viena no izcilākajām personībām 20. gadsimta otrās puses latviešu glezniecībā. Viņš ir strādājis eļļas, temperas, akvareļa, pasteļa un grafikas tehnikās, iekļaujoties klusās dabas, ainavas, sadzīves un figurālajā žanrā. Boriss Bērziņš tiek saistīts ar “skarbā stila” mākslinieku loku Latvijā. Bērziņu glezniecībā nodarbina formālie risinājumi, kas kopā ar tonāli izsmalcinātu kolorītu, kontūras izteiksmību un vijīgu līniju veido kompozīciju ar raksturu. “Man patīk tīra manta – tīra forma” – tā komentē Bērziņš, formas nozīmi paceļot pāri telpiskumam, izceļot plakni. Krāsa Borisa Bērziņa darbos ir kā pamatvērtība – spilgta, ekspresīva un intensīva, savam laikam radikāla, taču vēlākajos gados monohroma un atturīga. Ne velti mākslas vēsturē kā termins iegājies unikālais un savrupais “Bērziņa brūnais”. Mākslinieka lieliskais zīmētāja talants atklājās figurālajā plastikā. Izmantojot līniju, tieši kailā sieviete Borisam Bērziņam kļūst par neizsmeļamu plastiski formālu izaicinājumu. Nenoliedzami viņš savos darbos veido stātus, atainojot sievietes pirtī vai peldot, zīmē to muguras, brunčus, ēdienu ar cūkas galvām un vistu kājām, kā arī mūzikas instrumentus un kafijas kannas. Šos sadzīviskos sižetus Bērziņam ir izdevies uzgleznot, ietverot bagātīgu filozofisku vispārinājumu. “Tāda tēma kā “Pirtī” – tas nozīmē uzgleznot tanti, kas pirtī mazgājas. Bet aiz tā ir mazs brīnums”. Mākslinieks atstājis bagātu radošo mantojumu, kura lielākā daļa atrodas Latvijas Valsts Mākslas muzejā.